Перейти к основному содержанию

elanida

Home
Mail
Home
Mail

elanida

Kvadrātmetrs: Lapkritis dabā, ne cenās

Rīgas centram kā dzīvesvietai vienmēr ir bijis gan savs fanu, gan noliedzēju pulks. Arī šajā neparastajā laikā interese par nekustamajiem īpašumiem centrā ir noturīga. Par pieprasījumu, piedāvājumu, īpatnībām un tendencēm īpašuma tirgū galvaspilsētas sirdī jaunās realitātes apstākļos, kad jāsadzīvo ar Covid-19 klātbūtni, stāsta LANĪDA sertificētas aģentes.

Konkurē ar Pierīgu

Jau labu laiku runā, ka Rīgas centrs zaudē pievilcību un cilvēkus, to izkonkurē gan citas pilsētas apkaimes, gan Pierīgas pašvaldības. Elīna Dūce, Latio nekustamā īpašuma darījumu vadītāja, atgādina, ka Rīgas centram ir daudz priekšrocību – skolas, augstskolas, kultūras un izklaides vietas, brīnišķīga arhitektūra un parki –, taču pretstatā tam ir ļoti daudz neizdarību un nolaidības – nesakārtota infrastruktūra, skandāli. “Politiskais fons un saimnieciskā līmeņa nihilisms līdz šim ir radījis vidi, kurā lokālpatriotismam grūti iesakņoties. Un tādēļ Rīga līdz šim ir zaudējusi konkurencē ar Pierīgas pašvaldībām, kuras ir mācējušas labiekārtot vidi tā, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu patīkami tur uzturēties, lai viņi tur justos vajadzīgi. Atliek vien cerēt, ka jaunā pašvaldība ieklausīsies apkaimju biedrībās, kas jau sen vērš uzmanību Rīgas centra vides un drošības sakārtošanai un uzlabošanai,” pauž eksperte.

Otrs iemesls, kas ģimenēm liek izvēlēties apkaimes ārpus centra vai pat Rīgas, ir nekustamo īpašumu cenu līmenis. Piemēram, četristabu dzīvoklis tā dēvētajos jaunajos projektos ir vienādā cenā ar rindu mājas cenu Pierīgā, tad nereti cilvēks izvēlas otro variantu. “Kad ģimenē ir mazi bērni, zaļais pleķītis pie mājas ir neaizstājams, taču vēlāk, kad bērni pieteikti centra skolās un piecos pulciņos, ir ērti, ja mājvieta ir centrā. (Vai arī šoferis jāalgo.). Covid-19 ir pierādījis, ka var strādāt arī attālināti - no mājām. Kāpēc gan uzturēties pieputējušajā centrā, ja savu rīta kafiju vai tēju var baudīt terasē un sportot mežā, nevis piktoties par slēgto sporta zāli,” situāciju iekrāso Elīna Dūce.

Trauslākā kategorija – mikrodzīvokļi

Sākot raksturot pašreizējo piedāvājumu un pieprasījumu Rīgas centrā, Latio darījumu vadītāja izceļ konkrētu nišu, par kuru kopš marta vidus bijis lielākais nemiers. “Gada sākumā diezgan pieprasīti bija vienistabas investīciju dzīvokļi, kurus to īpašnieki plānoja izīrēt īstermiņā. Drīz pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas, interese par tiem stipri saruka, taču šobrīd, 3.ceturkšņa beigās un 4.ceturkšņa sākumā, pircēju uzmanība vienistabas dzīvokļu iegādē pakāpeniski atjaunojas. Daļa šādu mitekli meklē saviem Rīgā studējošajiem bērniem, daļa tā iegādi uzlūko kā investīciju. Pavasarī bija bažas, ka līdz ar ceļošanas apsīkumu mikrodzīvokļi (mazāki par 20 m2) “izkritīs” no tirgus aprites, bet šobrīd redzam, ka pārdevēji ir pielāgojušies un, esot nosacījumam, ka dzīvoklim noteikta konkurētspējīga cena, gana raiti atrod gan ilgtermiņa īrniekus, gan arī pircējus,” stāsta Elīna Dūce. Pārdoto dzīvokļu vidējās platības kā gada sākumā, tā otrajā un trešajā ceturksnī bija 36–62 m2 ietvaros.

Lielākais pieprasījums šobrīd ir pēc divistabu dzīvokļiem, taču ne mazums cilvēku meklē arī trīs un četru istabu dzīvokļus, kuru piemeklēšana ir diezgan liels izaicinājums, ņemot vērā, ka lielākai daļai pircēju ir iezīmēti noteikti budžeta griesti un ka viņi vēlas apmesties vai nu jaunajos projektos vai renovētās pirmskara laika ēkās. Pieprasījums pēc vienistabas dzīvokļiem šī gada otrajā pusē nav ne tuvu tik liels, kāds tas bija janvārī un februārī, taču nav gluži arī nulles līmenī.

Inga Miglāne-Ābele, SIA Kivi Real Estate partnere, norāda, ka centrā pašlaik ir gan liels īpašumu piedāvājums, gan ir pieprasījums pēc tiem. Joprojām aktīvs segments ir jaunie projekti, tostarp – renovētās mājas. Piedāvājumā ir parādījušies labi dzīvokļi īrei, populārajās mājās Antonijas, Strēlnieku, Elizabetes ielā tos “izķer” ātri. Savukārt ja runā par dzīvokļu iegādi, pēc viņas domām, tiem, kam bija motivācija un kuri bija rēķinājušies ar šādu pirkumu, to neatliek. Un darījumi notiek. “Joprojām saņemam diezgan daudz pieprasījumu no investoriem. Tie, ar kuriem ikdienā visai cieši strādājam, meklē namīpašumus, lai tos atjaunotu; lēmumu par to, vai tie būs īres nami vai tiks sadalīti dzīvokļu īpašumos un izpārdoti, vēl sekos. Šogad īstermiņa īre tiešām nav aktuāla, izņēmums bija vasara, kad pie mums viesojās daudz igauņu, lietuviešu, somu. Tāpēc īres īpašumu operatori, kas vēl ziemā interesējās par kādu 5 līdz 10 dzīvokļu iegādi īstermiņa īrei, tagad ar šādiem pirkumiem nogaida,” atzīst eksperte.

Pirkti arī dārgāki īpašumi

Augstvērtīgu jeb premium īpašumu kategorijā lielākais pieprasījums un darījumu skaits ir bijis to dzīvokļu segmentā, kur cena ir 150-350 tūkst. eiro, no kopumā 331 darījuma 305 bija tieši par šādu summu. Šādu informāciju ir apkopojis uzņēmums Baltic Sotheby’s International Realty, kura pētījumos iekļauj datus tikai par tiem dzīvokļiem, kuri maksā vairāk nekā 150 tūkst. eiro.

 Klientu interese par šī cenu segmenta dzīvokļiem (150-350 tūkst. eiro) attiecināma gan uz jaunajiem projektiem, gan renovētajiem namiem; parasti tiek meklēti 50–120 kvadrātmetru plaši dzīvokļi ar vienu, divām vai trijām  guļamistabām, raksturo Ilze Mazurenko, uzņēmuma līdzīpašniece, atzīstot, ka pārdevēja un pircēja vēlmes bieži nesakrīt, attiecīgi – nesakrīt pieprasījums un piedāvājums. Piemēram, ne visi pirktgribētāji spēj iegādāties sev vēlamos īpašumus, proti, viņiem ir jārēķinās ar bankas piešķirtā finansējuma apmēru un konkrētā īpašuma vērtējumu. Tas nereti nesakrīt ar īpašuma pārdevēja prasīto dzīvokļa cenu, kam investīcijas savulaik ir bijušas lielākas, un pārdevējs nereti vēlas nosegt šo summu.

Dārgāku īpašumu segmentā, kur cena ir 300–500 tūkst. eiro, klienti ir krietni izvēlīgāki, biežāk gaida labus piedāvājumus. Ilze Mazurenko piebilst, ka šādā gadījumā viņiem ir vieglāk vienoties ar pārdevējiem, jo leģitīmu pircēju, kuri ir gatavi iegādāties īpašumus šajā kategorijā, nav daudz, it sevišķi tādu, kas gatavi tos nopirkt par 500 tūkst. eiro vai dārgāk. “Ja runājam par to īpašumu segmentu, kuru cena pārsniedz 500 tūkst. eiro, Rīgas centrā ir ļoti specifisks piedāvājums, kas tāpat ne vienmēr atbilst pircēja kritērijiem,” atzīst eksperte. Tikmēr lielākā cenu korekcija tieši ekskluzīvu nekustamo īpašumu segmentā novērota tiem īpašumiem, kuru vērtībā ir 1–2 miljoni eiro, jo nav daudz klientu, kas varētu atļauties šādus pirkumus, galvenais faktors - naudas legālas izcelsmes pierādīšana.

Konkurē ar privātmājām

Viena no šā gada iezīmēm – kā neviens iepriekšējais tas ir iezīmējies ar aktivitāti privātmāju sektorā, tādējādi konkurenci centra īpašumiem veidoja mājas Pārdaugavā, tuvējā Pierīgā. No 10 īpašumu prezentācijām sešas noteikti ir bijušas saistītas privātmājas, akcentē Inga Miglāne-Ābele.

“Novērojam, ka pandēmijas un ārkārtas situācijas kontekstā ir pastiprinājusies interese par nekustamajiem īpašumiem Mežaparkā, Berģos, Mārupē, Jūrmalā un arī par lauku īpašumiem, taču notiek arī dzīvokļu darījumi,” uz tendenci norāda Ilze Mazurenko. Privātai lietošanai klientus interesē lieli dzīvokļi (150–200 m2) labās vietās, neatjaunoti vai tādi, kur nav veikts svaigi remonts. Potenciālie pircēji cer, ka šajā segmentā būs cenu samazinājums, ka viņi saņems to, ko nevarēja atļauties iepriekš. Kopumā 150–300 tūkst. eiro vērtu īpašumu segmentā cilvēki iegādājas īpašumus gan privātai lietošanai, gan kā investīciju objektu, kamēr dārgākus dzīvokļus – dārgākus par 350 tūkst. eiro – pērk tikai sev.

Kā gada sākumā, tā tagad – 4.ceturksnī ieejot, pircēji iegādājas dzīvokļus gan sev, gan investīcijām, līdzīgi novērojumi ir Elīnai Dūcei. “Un galvenie kritēriji ir nemainīgi – investori raugās, lai varētu viegli izīrēt un nākotnē viegli pārdot, pircēji – lai viņus apmierinātu apkārtējā infrastruktūra kombinācijā ar mājokļa kvalitāti.

Pavasara beigās viņa pamanījusi neierastu situāciju – pircēji sāk interesēties par nekustamajiem īpašumiem, kas vai nu to atrašanās vietas dēļ, vai tehniskā stāvokļa dēļ bija nonākuši nelikvīdu listē.

Cer uz cenas samazinājumu

Pēc marta/aprīļa pārbīļa un kustības apslāpēšanas gandrīz jebkurā segmentā, nekustamā īpašuma joma ir diezgan ātri atguvusies, vērtē Elīna Dūce. Ja salīdzina darījumu skaitu ar dzīvokļiem Rīgā šī gada pirmajos trijos ceturkšņos ar 2019.gada attiecīgo laikaposmu, tas ir samazinājies par 16%. Taču, izsekojot katram ceturksnim atsevišķi, redzams, ka lielākā “bedre” ir aprīlī, maijā un jūnijā (precīzāk – 62% no 2019. gada darījumu skaita), savukārt gan gada 1.ceturksnis, gan 3.ceturksnis ir turējies 93–98% līmenī, salīdzinot ar šiem pašiem periodiem 2019.gadā.

Vēl kāda iezīme – marta beigās un aprīlī centra mājokļu tirgū parādījās pircēji, kuri iezīmēja apokaliptiskas nākotnes ainas un bija gatavi “glābt” pārdevējus, ja viņi dos 30–50% atlaidi. “Ticu, ka kāds ar vājākiem nerviem vai spiedīgāku situāciju arī tika “izglābts”, taču jāsecina, ka darījumu cenas vai nu nav kritušās, vai samazinājušās minimāli. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka tiem nekustamajiem īpašumiem, ko iepriekš pārvērtēja, sludinājumos parādījās adekvātas tirgus cenas – tas varēja radīt iespaidu, ka cenas krīt,” skaidro Elīna Dūce

“Klienti par krīzi runāja (to gaidīja) jau 2018. un arī 2019. gadā. Cenu sabremzēšanos, jo īpaši sērijveida dzīvokļiem, konstatējām 2019.gada beigās. Šī gada zemākajā punktā (2.ceturksnī) novērojām, ka darījumu skaits visvairāk ir krities nerenovētu pirmskara laika un sērijveida dzīvokļu, kā arī premium nišā, taču 3.ceturksnī tas jau ir iegājis vecajās sliedēs, pavisam nedaudz atpaliekot no 1. ceturkšņa rādītājiem.”

Pircēju tirgus

Ne tikai pandēmijas laikā, pircēji vienmēr cer uz cenas samazinājumu, atzīst Inga Miglāne-Ābele. Ir vērojama tāda parādība kā cenas piedāvājums no pircēju puses. Nereti viņi domā, ka cena ir norādīta tā, lai būtu iespēja kaulēties. Un šobrīd patiešām ir pircēju tirgus – viņi reizēm izsaka drosmīgus, pēc pārdevēju domām, dažkārt pat nekaunīgus piedāvājums.

“Šobrīd reti ir situācija, kad pircējs, meklējot mājokli, ievēro savu reālo budžetu. Atlaides šogad ir bijušas, katrs gadījums atšķiras, bet tās varētu būt 10–15% robežās dārgākiem īpašumiem. Savukārt attīstītāji jūtas pietiekami komfortabli, nesteidzas samazināt cenu, vismaz publiski – ne, varbūt kādam atsevišķam pircējam/piedāvājumam tie varētu būt gatavi reaģēt,” viņa saka. Cita starpā – populāri jaunie projekti centrā ir Magdelēnas nami, Viesturdārzs, Hepsor īstenotais projekts Strēlnieku ielā 4 – mazākas platības dzīvokļi ar pilno iekšējo apdari, tie tiek uzlūkoti arī kā investīciju objekti, attīstītājs piedāvā izīrēt dzīvokli vai iegādāties jau izīrētu. Strēlnieku ielā vēl ir projekti Loft&Rosegold un Hoft, kas cilvēkiem šķiet interesanti. Vienā ielā tādējādi ir novērtējami vairāki projekti. Iecienītas bija atjaunotās ēkas Stabu ielā 99, Miera ielā 5 u. c. “Pašlaik novērojama pozitīva pieprasījuma tendence jaunajos projektos, kuros cenas svārstās ap 2 000 - 3 000 eiro/m2. Cilvēki par tiem ieinteresējas, jo tirgū nonāk dzīvokļi ar pieprasījumam atbilstošiem, optimizētiem plānojumiem. Kopumā gan jauno projektu attīstība ir samazinājusies, jo ir neskaidrs nākotnes pieprasījums,” papildina Ilze Mazurenko.

Līdz 140 tūkstošiem eiro

Inga Miglāne-Ābele stāsta, ka pavasarī daudzi teikuši, ka pagaidīs rudeni, kad viss būs par sviestmaizes cenu, taču tā nenotika. Labus īpašumus pērk tāpat. Ekskluzīvākus īpašumus arī skatās gana aktīvi un bieži, to pārdevēji parasti pieņem lēmumu iepauzēt ar darījumu, nevis pārdot par krietni zemāku cenu. Un tiem pārdevējiem, kuriem ir kādas finansiālas grūtības, tās jau bija pirms pandēmijas.

Viņas rīcībā esošā informācija – labi “aiziet” tie dzīvokļi, kuru cena nepārsniedz 140 tūkst. eiro. Mazākas platības dzīvokļi šajā cenu kategorijā ir sastopami arī centrā, taču pārsvarā tādi ir mikrorajonos. Piemēram, dažās renovētajās mājās vidējā cena ir ap 2000 eiro/m2, līdz ar to mazāki dzīvokļi iekļaujas šajā cenu kategorijā. Tādus kā pirmo mājokli mēdz izvēlēties jaunās ģimenes, kuras iepriekš īpašumus ir īrējušas, bet secinājušas, ka finansiālā ziņā īrēt varbūt vairs nav tik izdevīgi, cik dzīvokli nopirkt.

Zina, ko vēlas

Elīna Dūce izceļ starp šā gada tendencēm arī to, ka kopš Covid-19 mulsuma tirgū ir krietni mazāk “tūristu” – cilvēku, kas klejo apkārt, bet neko nepērk. Lielai daļai pircēju ir konkrēta vīzija, ko vēlas, viņi ir gatavi gaidīt, lai atrastu meklēto. Tiesa, ekonomiskajā un vidējā īpašumu segmentā piedāvājums ir sarucis kopš iepriekšējās ziemas. Labs dzīvoklis, ja vien tam ir adekvāta cena, diezgan ātri atrod pircēju.

Vēl viņa novērojusi, ka ārvalstīs strādājušie Latvijas pilsoņi izrāda vēlmi atgriezties. Tiem, kam ir uzkrājumi, lai īpašumu iegādātos, tas ir vienkāršāk. Grūtības ir ar tiem, kam savu līdzekļu nav un ir nepieciešams aizņēmums, pie kura nereti ir neiespējami tikt.

Nenoliedzami visvairāk darījumos ir iesaistīti vietējie iedzīvotāji, taču ir arī ārvalstu pircēji, zina stāstīt Inga Miglāne-Ābele. “Diemžēl vai par laimi mums situācija Krievijā neuzlabojas, arī pandēmijas laikā tur bija skarbi ierobežojumi. Nerezidenti ir izteikušies, ka ar prieku te pašizolēsies un turpinās uzturēties, jo pat ārkārtas situācijā bija atļauts staigāt; protams, bija un ir jāievēro distance, drīkst apmeklēt restorānus, iet ārā, nevajag nevienam atskaitīties. Tiesa, vairāk to var attiecināt uz tiem rezidentiem, kuri te jau bija iepriekš nopirkuši nekustamos īpašumus. Tajā pašā laikā bija arī jauni darījumi. Piemēram, vasaras sākumā pārdevām trīsistabu dzīvokli Antonijas ielā. Tas bija darījums, kurš novadīts attālināti - notika video prezentācijas, video zvani dažādos diennakts laikos, lai izrādītu dzīvokli. No Krievijas tika atsūtīta pilnvara ar apostille, tulkota, un uz tās pamata veikts darījums līdz galam. Šie klienti ir iesnieguši dokumentus termiņuzturēšanās atļauju (TUA) iegūšanai. Redzēsim, kā veiksies.”

Kopumā nerezidentus nekustamo īpašumu iegāde joprojām interesē, taču sarežģījumi ir saistīti ar to, kā darījumu pabeigt. Piemēram, viņas pieminētie klienti, kuri noslēdza darījumu vasarā, Latviju un Rīgu bija apmeklējuši pagājušā gada decembrī, viņiem aptuveni bija skaidrs, kur atrodas māja, kas tā par ielu, cik tālu no tās ir līdz Vecrīgai. Taču ir cilvēki, kuri vēlētos iegādāties īpašumu, bet viņi Rīgā ir bijuši pirms vairākiem gadiem, un viņiem nav priekšstata, kur konkrētais dzīvoklis atrodas, tāpēc ir grūti īpašumus prezentēt. “Es varu sajūsmināti stāstīt par dzīvokli, rādīt skaistas bildes, bet klientam var nerasties īstā māju sajūta. Lai darījums notiktu, jābūt 200% lielai uzticībai. Klientiem tāda ir, ja mūs kāds viņam ir rekomendējis, bet, ja tas ir cilvēks “no malas”, šādus darījumus slēgt nav vienkārši,” viņa skaidro.

Arī premium īpašumu pircēju vidū ir kā vietējie iedzīvotāji, tā ārvalst-nieki, tostarp no Eiropas Savienības valstīm. Tomēr kopumā tirgū dominē vietējais pircējs, piekrīt Ilze Mazurenko. Ir klienti – nerezidenti, kuriem joprojām ir aktuālas TUA, taču to iegūšana ir grūti sasniedzams mērķis, ņemot vērā augošo birokrātijas slogu – prasības no bankām un valsts iestādēm kļūst arvien grūtāk izpildāmas.

Atšķirīgi kritēriji

Vietējie pircēji paredz, ka īpašumā dzīvos ilgi, jau sākotnēji domā, piemēram, par istabu katram ieplānotajam bērnam, par kabinetu. Tikmēr nerezidentiem atskaites punkts lielākoties ir uzturēšanās atļauja. Līdz ar to nekustamā īpašuma pirkumu viņi nereti uztver kā līdzekli, lai to saņemtu, bieži izvēlas kompaktākus dzīvokļus. Vērtējot īpašumu, vietējie, protams, nemēra attālumu līdz Vecrīgai, svarīgāka ir stāvvietas esamība, tuvums skolai vai, piemēram, attālums līdz veikalam, nevis smalkam restorānam. Pēc Ingas Miglānes-Ābeles teiktā, šogad lielāka rosība ir Rīgas klusajā un aktīvajā Rīgas centrā. Tas attiecas uz īri un iegādes darījumiem. Tie ir saistīti gan ar jaunajiem projektiem, gan renovētajām ēkām, gan īpašumiem labi uzturētajās mājās – tādi vairāk interesē vietējos pircējus, jo pārsvarā tad ir zemāka cena par kvadrātmetru, un viņi var nopirkt plašāku dzīvokli par līdzvērtīgu kopējo summu.

Joprojām vīrusa un tā seku ēnā

Šobrīd tirgū nav stabila ārēja pieprasījuma, nav arī pazīmju ekonomikas izaugsmei, tāpat nav mainījušies banku noteikumi, tādēļ pārdevējs spiests pielāgoties pircējam, kuram ir savs, legāls finansējums ar pierādāmu izcelsmi, vai kuru finansē banka. Esošajā situācijā ir grūti prognozēt ilgtermiņa perspektīvu, jo viss strauji mainās katru dienu dienām, akcentē Ilze Mazurenko.

“Prognozes šim gadam arvien ir neskaidras. Par premium īpašumu segmentu nevaram ne iepriecināt, ne apbēdināt, neredzam būtiskus uzlabojumus un saulainas prognozes solīt nevaram,” pauž eksperte.

Arī Inga Miglāne-Ābele nenoliedz, ka ir grūti ko konkrēti prognozēt, ņemot vērā vīrusa uzliesmojumu. Zemesgrāmatas dati: septembrī šogad bija lielākais pirkumu darījumu skaits. Iespējams, šie pozitīvie dati varētu būt saistāmi ar kādu jauno projektu nodošanu ekspluatācijā, pirkumu līgumu slēgšanu. “Tomēr, jāatzīst, arī pircēji vairs nav tik bailīgi kā pavasarī, - viņi saprot, ka dzīve turpinās. Pieļauju, ka vēl kādu mēnesi varētu būt aktivitātes turpinājums, taču pieaugošas līknes pastāvīgi nebūs.

Parasti gada pēdējā ceturksnī gan pircējiem, gan pārdevējiem bija laba motivācija veikt darījumu – piemēram, lai nebūtu jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis par gadu (pārdevēja gadījumā), vai arī pircējs sev bija solījies mainīt ko savā dzīvē un ir pēdējais laiks rīkoties. Šogad tā nav, atkal ir ierobežojumi, jauns slimības uzliesmojums, un ir nesaprotams, kā situācija attīstīsies. Tāpēc daudziem ir pārdomas par to, vai rīkoties tagad vai tomēr vēlāk.”

 “Pircēji cerēja uz cenu samazinājumu marta beigās, aprīlī un maijā, taču jūnija rezultāti jau uzrādīja, ka gaidas neattaisnosies, un, ja bija vajadzība, viņi varbūt pāris procentus nokaulēja, darījumi notika. Šobrīd kāds “sporta pēc” pakaulējas, bet laimes meklētāji vairs nestaigā apkārt. Cenu samazinājums ir bijis atsevišķos dzīvokļu segmentos, taču kopumā tās ir gada sākuma līmenī. Labklājības valstis pludina līdzekļus savās ekonomikās, lai tās stimulētu, ir apturējušas vai atlikušas kredītmaksājumus tiem, kam iepriekš ņemti kredīti, samazina kredītprocentus, lai ņemtu jaunus kredītus. Tomēr diez vai kādam ir atbilde, kas notiks, kad šie valstu centieni apslāps,” uzsver Elīna Dūce. Viņu pašu šobrīd vairāk nodarbina jautājums, vai naudai būs tāda pati vērtība rītdien, kāda tā ir šodien.

“Ja sekojam idejai par “K” veida atgūšanos, iezīmējami divi scenāriji – vieniem būs labi, otriem – ne pārāk. Vieni varēs uzlabot savus dzīves apstākļus, citiem būs jāplāno, kā izgrozīties.

Nekustamo īpašumu segmentā kredītus turpina piešķirt (jā, siets, kam kredītu piešķir, ir savilkts ciešāk, taču kreditēšana turpinās), kredītprocentu likmes ir zemas, un arī pieprasījums ir, jo cilvēki vēlas uzlabot savus mājokļus / dzīves apstākļus, īpaši pēc ilgstošās mājās būšanas, tāpēc šobrīd nav iemesla runāt par cenu lapkriti,” rezumē Elīna Dūce.